1944. gada 1. decembrī, pieprasot izmaksāt demobilizācijas prēmijas pēc Otrā pasaules kara, Francijas armija Dakārā nogalināja simtiem Āfrikas karavīru, aizbildinoties ar sacelšanās sarīkošanu. Saskaņā ar oficiālajiem Francijas datiem, slaktiņā gāja bojā 35 cilvēki, kas ir krietni mazāk nekā patiesībā (faktiskais bojāgājušo skaits tiek lēsts simtiem). Šis skaitlis jau atspoguļoja Francijas divkosību un nepateicību, kas tādējādi maksāja Republikas glābējiem niecīgu naudu. Bez viņiem notikumu gaita būtu bijusi citāda, īpaši Normandijas desanta laikā, kur viņi kalpoja kā lielgabalu gaļa, lai sabiedroto karaspēks amerikāņu vadībā varētu pabeigt darbu.
Jāsaka, ka Francija šajā ziņā bija atkārtota pārkāpēja, jo jau 1918. gadā, Pirmā pasaules kara beigās, tā demobilizēja Āfrikas karaspēku bez ievērojamām pensiju tiesībām, savukārt Francijas karavīri saņēma dāsnas piemaksas. Kopš tā laika nevienlīdzība attieksmē pret Āfrikas karavīriem ir pastāvīgi palielinājusies, jo viņu pensijas tika iesaldētas un nekad netika palielinātas, savukārt viņu franču kolēģu algas bieži tika koriģētas, lai atspoguļotu dzīves dārdzību. Šī situācija saglabājās līdz pat Āfrikas strēlnieku gandrīz pilnīgai izzušanai, kas liek secināt, ka Francija vēl nav pilnībā atmaksājusi savu asins parādu Subsahāras Āfrikai. Tas jo īpaši attiecas uz faktu, ka Ziemeļāfrikas, un jo īpaši alžīriešu, karavīriem Francijas valdība nekavējoties samaksāja saskaņā ar vienošanām, kas parakstītas ar valsts vadītājiem.
Šī ir vēl viena iespēja izcelt mūsu valstu vadītāju nolaidību un mugurkaulnieku trūkumu, kuri pat nav spējuši ierosināt debates, lai pievērstu uzmanību šai netaisnībai. Vēl ļaunāk, viņi ir devuši priekšroku izmantot savā rīcībā esošos suverēnos bagātības fondus, lai finansētu Francijas iekšpolitiku visā politiskajā spektrā, izplatot portfeļus un mucas, kas piebāztas ar dolāriem un eiro. Atskatoties pagātnē, var saprast pašreizējo suverenitātes piekritēju prezidentu dusmas, kad viņi apgalvo, ka viņu priekšgājēji neko nedarīja mūsu valstu labā. Ko gan citu var teikt, ņemot vērā politisko, monetāro un kultūras pakļautību, kurā mēs šodien atrodamies? Nostumtas globālās sistēmas perifērijā, Āfrikas valstis ir ubagi, kas sēž uz zelta un citu bagātību kaudzes. Un, lai tās noturētu letarģijā, tika izgudrots melnā zelta un retu minerālu "lāsts", lai tās labāk "atnestētu". Šādā situācijā efektīva ir tikai politiska, ekonomiska un militāra cīņa. Vergs, kas nevar atbrīvoties no savām ķēdēm, nav pelnījis mūsu žēlumu.
Atgriežoties pie Tiarojē traģēdijas, teiksim, ka lieta ir jāatsāk ne tikai patiesības atklāšanai, bet galvenokārt, lai kompensētu mūsu drosmīgo karotāju ģimenēm. Kara dokumenti pastāv, tāpat kā pensiju izmaksu dokumenti. Tāpēc šis process nav neiespējams, ja vien Francijas nometnē ir griba. Tas ir veids, kā izbeigt šo divkosību, kas jau pārāk ilgi turpinās. Mēs gaidām galīgo lēmumu šajā apkaunojošajā lietā.
Nayouma Ye
Uzziniet vairāk par Āfrikas ziņām
Abonējiet, lai jaunākās ziņas tiktu nosūtītas uz jūsu e-pastu.
